Izvēlne
Fiziskās aktivitātes

Arī skriet ir jāmāk pareizi

Parasti saka, ka labāk mācīties no citu kļūdām, nevis savējām. Es laikam esmu spilgts piemērs tam otrajam variantam, jo ļoti daudz kam dzīvē esmu cauri gājusi, eksperimentējot pati uz sevis. Mēģinot, kļūdoties un atkal meklējot jaunus risinājumus. Skriešana ir spilgts apliecinājums tam, tāpēc gribu padalīties pieredzētajā un varbūt kādam tas aiztaupīs liekas nebūšanas.

Varētu domāt, nu ko tādu nepareizu var izdarīt ar skriešanu? Bet ticiet man, var. Var, bet labāk nevajag. Skriešanas, tāpat kā citu sporta veidu, mērķis ir vairot mūsu veselību un labsajūtu, taču tas neizslēdz iespēju iedzīvoties dažādās problēmās.

Savos dzīves pirmajos skrējienos devos ar šim mērķim absolūti nepiemērotiem apaviem – kādi man bija, ar tādiem skrēju. Un tad man parādījās problēmas ar celi. Dažkārt tas sāka sāpēt tā, ka nevarēju pat paiet. Protams, pārtraucu skriešanu un izstaigāju virkni dažādus ārstus un speciālistus, taču neviens nevarēja atklāt iemeslu sāpēm, jo viss bija itkā kārtībā. Pārtraucot skriet, arī sāpes pazuda. Vairs neatceros kā un kāpēc, bet vienā brīdī izdomāju, ka jānopērk speciāli skriešanai paredzēti apavi un jāmēģina šo nodarbi atsākt pa otram lāgam. Varbūt tā bija tikai sakritība, nezinu, bet nekas pēc tam man vairāk nav sāpējis. Jebkurā gadījumā stāsta morāle – skrieniet ar atbilstošiem apaviem un kājas būs par to pateicīgas.

Nākamie mani eksperimenti turpinājās ar skriešanas ātrumu un distanču garumiem. Man tiešām likās, jo ātrāk un vairāk, jo labāk. Katru reizi mans mērķis bija noskriet mazliet vairāk un mazliet ātrāk kā iepriekš, bet diezgan loģiski, ka ilgi tā turpināt nevar. Man sāka nepatikt skriet, bet es nesavilku sakarību starp saviem nereālajiem uzstādījumiem un sajūtām par treniņiem. Šeit man skaidrību viesa Sporta laboratorijas apmeklējums, kur devos veikt slodzes testu un izvērtētu savas veselības un fiziskās sagatavotības stāvokli. Pēc tam iegādājos sporta pulksteni un apzinīgi sekoju līdzi savai sirdsdarbībai skrējiena laikā. Turpinu to darīt vēl šodien un sajūtas no skriešanas ir kļuvušas patīkamas un katrs skrējiens sniedz gandarījumu, kā arī foršu brīvības sajūtu.

Pēc nemitīgajiem centieniem uzstādīt jaunus rekordus, ieslīgu otrā galējībā un sāku skriet katru reizi vienu un to pašu distanci gandrīz vienādā un vienmērīgā ātrumā. Nav jau nekas kritisks, tomēr, lai skriešana būtu maksimāli efektīva, ir nepieciešams skriet dažādas distances, dažādos ātrumus, iekļaujot savā treniņu plānā arī intervālu skriešanu. Un tam visam jābūt pakārtotam tavam mērķim. Tieši tāpēc arī skriet ir jāmācās un attiecīgi ir treneri, kuri uz to specializējušies un var nākt talkā. Pat, ja liekas, ko es tur iešu pie trenera par tādu lietu kā skriešana, tas noteikti ir tā vērts. Dažkārt darīt mazāk, bet pareizāk būs vērtīgāk kā darīt vairāk, bet neefektīvi.

Vēlāk man aktuālas kļuva pusmaratona distances un ar vīru kopā piedalījāmies organizētās sacensībās gan Rīgā, gan citās Latvijas pilsētas. Šeit nu bija īstais laiks un vieta meģināt panākt labāko rezultātu un izvērtēt vai cītīgie treniņi vainagojušies panākumiem. Atminos, kā pirms pirmā pusmaratona biju izlasījusi internetā par makaronu diētu, kas itkā ieteicama, lai svarīgos garo distanču skrējienos maksimāli sevi nodrošinātu ar enerģijas uzkrājumu. Detaļās neiešu, bet tas ko gribu pateikt – nevajag akli sekot visam, ko izlasāt internetā vai kādā apšaubāmas izcelsmes resursā. Ja ir vēlme ar uztura palīdzību uzlabot savu sniegumu, jāvēršas pie speciālista vai pieredzējuša eksperta šādos jautājumos. Manā gadījumā es neko nesavārīju un pēc būtības metode, kam sekoju, sanāk loģiska un pamatota (ko izprotu vien tagad, pievēršoties uztura zinātnes jautājumiem ne vairs tikai virspusējā līmenī), taču tik pat labi tā varēja nebūt un nāktu man par sliktu.

Pēc visiem meksikāņu seriāla cienīgajiem līkločiem manas attiecības ar skriešanu šobrīd beidzot ir kļuvušas ļoti stabilas un nobriedušas. Skriešana nav mans pamata sporta veids, tomēr es ļoti baudu sajūtas, ko tā sniedz gan fiziski, gan izvēdinot galvu un sakārtojot domas pēc trakas dienas. Man skriešana ir lielisks kardio treniņš un es neizslēdzu iespēju kaut kad nākotnē izmēģināt dalību kādā taku skrējienā vai atkārtot savu iznācienu pusmaratona distancē. Dzīvosim, redzēsim.

Agrāk uzskatīju, ka atzīt savas kļūdas un ar tām dalīties nozīmē ciest neveiksmi. Taču ar šodienas skatījumu es novērtēju savu pieredzi un garo ceļu, kas bijis jānoiet, lai nonāktu pie adekvātas lietu izpratnes vairākos jautājumos. Tieši tāpēc es tagad vēl jo vairāk iedziļinos dažādos ar sportu, uzturu un veselību saistītos jautājumos. Meklēju, pētu un salīdzinu informācijas avotus, jautāju padomus ekspertiem savā lauciņā. Es neko vairs neuzskatu par pašsaprotamu vai viennozīmīgu, bet gan analizēju un nebaidos apšaubīt pati savus par daudz iesūnojušos uzskatus. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man patīk aicināt uz podkāsta sarunām jaudīgus un aktīvus cilvēkus, no kuriem pasmelties varu iedvesmu, gan arī pieredzi un tik vērtīgās zināšanas.

Ja vēlies noklausīties epizodi par skriešanu, kur sarunājos ar vadošo Latvijas garo distanču skrējēju un sporta kluba Tērauds dibinātāju un treneri Jāni Višķeru, šeit to vari izdarīt. Starp citu, pie Jāņa var doties, lai mācītos skriet un darītu to efektīvi, skaisti un pareizi. Vairāk informācijas atradīsi https://skterauds.lv/

Savukārt šeit vari noklausīties sarunu ar taku skrējienu entuziastu, fotogrāfu Mareku Gaļinovski, kurš ir pieveicis distanci Rīga-Valmiera un ar savu pieredzi dalās arī podkāstā.