Arvien vairāk dažādos resursos saskaros ar tādām uztura tendencēm kā ortoreksija, kas ir pārmērīga apsēstība ar veselīgu ēšanu, vai dzirdu kā cilvēki bieži apmeklē sporta nodarbības tieši ar mērķi atbrīvoties no uzkrātā stresa un spriedzes. Tas liek aizdomāties, kas tad patiesībā ir ilgtermiņa veselības pamatā? Vai uzturs, fiziskas aktivitātes un pienācīgs miegs ir pietiekami, vai tās ir tikai atsevišķas sastāvdaļas no kāda lielāka veseluma? Un ja tā, kam vēl vajadzētu pievērst uzmanību?
Nesen uzdūros kāda ārzemju bloga rakstam par holistisko veselību. Pavisam īsi, ko tas īsti nozīmē. Holistiskā pieeja ir visaptveroša pieeja, kas visas sistēmas uzlūko kā vienotu veselumu, nevis atsevišķas daļas. Attiecīgi holistiskās veselības pieeja nozīmē, ka līdzsvarā ir cilvēka ķermenis, prāts un gars. Fiziskā veselība ir ciešā saiknē ar vispārējo cilvēka labsajūtu, piemēram, fiziskās sajūtas ir cieši saistītas ar cilvēka psiholoģisko un emocionālo stāvokli.
Šoreiz es neiešu sīkākās detaļās par pašu holistiskās veselības teoriju, jo tas nav mans mērķis, ne arī mans lauciņš. Taču vēlos padalīties ar vairākām atziņām un pārdomām, kas man pašai aizķērās un es gribētu tās vēl vairāk ienest arī savā dzīvē. Es patiešām uzskatu, ka vairāk piedomājot par savu sociālo, emocionālo un psiholoģisko labsajūtu, mēs lielā mērā varam pozitīvi ietekmēt arī savu fizisko pasauli. Ja man pāris vārdos būtu jāraksturo, kas tad īsti ir veiksmes atslēga ceļā uz veselīgu, laimīgu un kvalitatīvu dzīvi, es teiktu – saprātīgs līdzsvars visās dzīves jomās.
Fiziskās veselības veicināšanai būtiski faktori ir manis jau vairākkārt pieminētie – pietiekams un kvalitatīvs miegs, pilnvērtīgs un sabalansēts uzturs, regulāras fiziskās aktivitātes, kā arī atturēšanās no kaitīgiem paradumiem, piemēram, smēķēšanas.
Par fizisko veselību vairāk vai mazāk ir skaidrs, un lielākajā daļā gadījumu, saskaroties ar kādām problēmām, cilvēki tomēr apzinīgi dodas pie ārsta pēc palīdzības.
Taču emocionālā veselība dažkārt tiek atstāta novārtā un vēršanās pie profesionāla terapeita tiek uztverta kā kaut kas ārpus kārtas vai pārspīlēts. Es pati arī agrāk biju skeptiska. Taču pēc bērnu ienākšanas ģimenē esmu apmeklējusi psihologu un patiešām novērtējusi, cik ļoti tāds atbalsts no malas var palīdzēt pārvarēt emocionālas grūtības. Protams, ne vienmēr uzreiz jādodas pie terapeita un ir vairākas lietas, ko var darīt pašrocīgi, lai uzlabotu savu emocionālo veselību. Mani ļoti uzrunāja ideja iekārtot dienasgrāmatu, kurā piefiksēt savas domas vai sajūtas. Tāpat es gribu katru dienu pierakstīt vairākas lietas, par kurām konkrētajā dienā esmu pateicīga. Piefiksēt domu līmenī ir viens, bet rakstītam vārdam tomēr piemīt pavisam cits spēks un jauda. Arī dažādas apzinātības prakses var ievērojami nākt par labu un palīdzēt samazināt kopējo stresa līmeni.
Vēl iepriekš nebiju aizdomājusies par sociālajiem aspektiem kā daļu no kopējās veselības un labklājības. Bet tas patiešām lielā mērā ietekmē to, kā ikdienā jūtamies. Sociālā labklājība sevī ietver patiesas un dziļas saiknes veidošanu ar savu ģimeni, draugiem vai kādu komūnu. Tā ir tieša komunikācija aci pret aci, nevis tikai caur ekrāniem un virtuālām platformām. Tā ir aktīva iesaistīšanās, nevis tikai līdzpastāvēšana. Piederības sajūta.
Taču vienlaikus sociālo labsajūtu raksturo arī stingru robežu novilkšana ar tiem cilvēkiem, kas vairo stresu vai ienes toksisku enerģiju tavā dzīvē. Tā ir spēja pielikt punktu attiecībām, kas negatīvi ietekmē tavu pašsajūtu, labklājību un veselību gan virtuālajā pasaulē, gan īstajā dzīvē. Un šīs abas lietas es vēlos arvien vairāk trenēt un atspoguļot savā ikdienā – gan spēju pielikt punktu nevēlamiem kontaktiem, gan arī patiešām aktīvi iesaistīties un dot savu artavu tajā vidē un komūnās, kur patiešām vēlos piederēt.
Vēl manu uzmanību bloga rakstā piesaistīja, ka atsevišķi ir izdalīta garīgā veselība un nācās piedomāt, ar ko tā īsti atšķiras no emocionālās veselības. Tomēr ir savas nianses un, kad tās saprot, viss kļūst daudz skaidrāks. Garīgā veselība sevī ietver spēju būt saskaņā ar savu iekšējo “es”, gan arī vienlaikus ar pasauli sev apkārt. Pie šīs veselības veicināšanas praksēm varētu pieskaitīt, piemēram, būšanu dabā un meditācijas prakses.
Vēl viens lauciņš, kas ietekmē kopējo cilvēka labklājību, ir mentālā veselība. Tā ir saistīta ar kognitīvajām jeb prāta spējām un smadzeņu funkciju. Šo varam uzlabot, meklējot iespējas mācīties un apgūt kaut ko jaunu. Tāpat dažādas problēmu risināšanas prakses aktīvi izaicina smadzeņu darbību. Par šo jomu gan es gribu sev atzinīgi uzsist uz pleca, jo vēlme mācīties manī patiešām ir atmodusies ar vēl nebijušu sparu. Tomēr paturēšu to prātā arī nākotnē, ja nu šī vēlme kādreiz izdomā apsīkt.
Mans mērķis un uzdevums pašai sev ir pievērst uzmanību, lai ikdienā atbalstītu savu veselību un labklājību no visām šīm perspektīvām. Neieciklēties uz kaut ko vienu, bet meklēt saprātīgu līdzsvaru it visās dzīves jomās. Tāpēc mans aicinājums arī tev – izvērtē savu dzīvi no visiem šiem aspektiem un apdomā, ko konkrēti tu varētu sākt darīt jau tagad, lai rītdiena nestu sev līdzi lielisku pašsajūtu, gan arī patiesa piepildījuma un laimes sajūtu tajās lietās, kas tev ir svarīgas.
