Ne vienu vien reizi sociālajos medijos manu acu skatienu piesaistījušas dažādas “Pirms un pēc” bildes. Tās tiešām strādā un noķer uzmanību, atzīstu. Vienalga, vai tā būtu kāda telpa mājās pirms un pēc rūpīgas kārtošanas vai pat remonta, dārza pārvērtības un, protams, pārvērtības cilvēka izskatā pēc svara zaudēšanas. Šī pēdējā kategorija, manuprāt, ir vispopulārākā, atspoguļojot vērienīgas transformācijas.
Fitnesa treneri izvieto savu klientu “Pirms un pēc” attēlus, jo tas kalpo kā apliecinājumus viņu darbam un kompetencei, kā arī spējām sasniegt reālus rezultātus saviem klientiem. Paši cilvēki, kuri piedzīvojuši šīs pārmaiņas, jo jūtas lepni par paveikto. Un tik tiešām ir pamats lepoties – iespējams, kāds beidzot spējis iegūt izskatu, par ko sapņojis gadiem vai pat visu mūžu, vēl kāds spējis beidzot nostādīt sevi kā prioritāti. Situācijas un stāsti aiz šīm bildēm var būt visdažādākie. Progresa bildes iedvesmo un motivē citus – ja es tā varēju, arī tu vari!
Tomēr, vai tiešām tik skaisti un nevainīgi, kā tas pirmajā mirklī var šķist? Uzreiz pateikšu, ka šis ir mans subjektīvais viedoklis un tev ir visas tiesības man nepiekrist. Tomēr, lūdzu, aizdomājies un pavēro, vai kaut ko manis pieminētā tu nevari attiecināt arī uz sevi.
Man pašai divreiz dzīvē ir bijis izteikts “Pirms un pēc” posms. Abas reizes tas ir bijis saistīts ar pēcdzemdību periodu un formas atgūšanu saprātīgā laika griezumā. Protams, mans telefons glabā vairākus atskaites punktus no šī ceļa pretī sevis labākai versijai, tomēr mana apzināta izvēle ir bijusi ar šādām bildēm publiski nedalīties. Pastāstīšu, kāpēc.
Pirmkārt un galvenokārt, īstenībā jau manas bildes “Pirms” nav nekāda mans zemākais punkts vai sliktāka manis versija. Grūtniecību laikā fiziskās aktivitātes apzināti ievērojami samazināju un mans galvenais mērķis bija iznēsāt un piedzemdēt veselus bērnus. Esmu savam ķermenim pateicīga. Trīs gadu laikā divreiz to piedzīvot. Mans “Pirms” attēls ir nevis nolaidības, bet gan mīlestības, drosmes un rūpju rezultāts. Abas reizes ar savu ieguldīto darbu treniņos un ikdienas aktivitātēs, kā arī ar pārdomāta uztura palīdzību esmu spējusi panākt šķietami lielisku, “Pēc” bilžu cienīgu rezultātu. Un, jā, lai gan manā telefonā šādas bildes var atrast, es tās vairāk esmu izmantojusi kā uzskatāmu metodi progresa novērtēšanai, taču nevēlos jebkādā veidā pazemināt savu vērtību kā sievietei, cilvēkam, mammai, Ilonai šajos PIRMS attēlos. Es zinu pilno stāstu, bet vai to nolasīs cilvēki no malas, kas, ātri un nevērīgi pārskrollējot jaunākos ierastus, apveltīs mani ar sirsniņas atzīmi?
Un tajā pat laikā arī man der atcerēties, ka uzlūkojot citu veiksmīgās pārvērtības, arī es nezinu pilno stāstu un man nevajadzētu izdarīt nekādus secinājumus. Vai ir vērts apskaust fitnesa modeles auguma cienīgo un šķietami tik laimīgo meiteni attēlā “Pēc”? Vai es spēju apjaust, cik milzīgs darbs ir ieguldīts un cik lielas pūles tas viņai prasījis, nevis laimīgas sagadīšanās rezultāts? Tā vietā, lai apskaustu, man būtu jāizjūt patiesa cieņa par cilvēka mērķtiecību un pašdisciplīnu. Vai otrs variants, cik patiesībā nelaimīga būtne slēpjas aiz tā pārspīlētā smaida bildē “Pēc”? Vai zinu to, ka meitene mocījusi sevi, badojusies, lietojusi dažādus apšaubāmas izcelsmes līdzekļus, izdzinusi sevi treniņos, liedzot savam ķermenim iespēju kvalitatīvi atjaunoties un visbeidzot, iedzīvojusies nopietnos ēšanas traucējumos? Lūk, to visu mēs nezinām, mes tikai redzam efektīvu attēlu, izdarām secinājumus un spiežam “Patīk”, un skrollējam tālāk.
Kādas sajūtas tevī rada šāda tipa bildes? Atbildi to godīgi sev. Vai spēj būt reālistisks, izprotot, ka katrs ķermenis ir individuāls un arī progress vienmēr izskatīsies citādāk? Vai mīli sevi un savu ķermeni, un tie pāris itkā liekie kilogrami neliek tev justies kā neglītākajai un nelaimīgākajai būtnei visumā, un skaistās bildes ar citu veiksmīgo rezultātu pavisam sāpīgi uzplēš itkā apdzijušās brūces? Vai esi objektīva un apzinies, ka arī tev ir iespējams izskatīties un justies tik labi, kā vēlies, un tāpēc nav jāpakļauj sevi nekādām mocībām vai jākrīt galējībās? Vai domas par izskatu nesāk aprobežoties ar apsēstību? Apdomā.
Turpinot par izskatu kā pašmērķi. Manuprāt, tas ir pavisam normāli, ka vēlamies izskatīties labi, skaisti. Tomēr man gribētos, lai arvien biežāk mēs fokusētos uz labāku veselību, pašsajūtu, darbaspējām. Par to cilvēki runā retāk, taču manā “ideālajā” scenārijā mēs dzīvojam tā, lai būtu veseli un enerģiski, bet lielisks un starojošs izskats nāktu kā feins bonusiņš par pārmaiņām un uzlabojumiem, ko ieviešam savā dzīvesveidā.
Jau atkal, mums katram ir savs stāsts. Kādam citam cilvēkam, iespējams, mana bilde “Pirms” ir dzīves lolots sapnis vai kritiska nepieciešamība, lai saglābtu savu veselību. Katram ir savs ceļš ejams un es nevēlos ar savu piemēru ietekmēt kāda cita cilvēka domas par to, kas skaitās “progress”.
Visbeidzot, es neuzskatu, ka “Pirms un pēc” bildes būtu kaut kas slikts un no šīs dienas tām būtu jāpazūd no sociālajiem medijiem. Tās patiesi var kalpot kā labs stimuls un grūdiens beidzot sākt rīkoties, taču tam nevajadzētu negatīvi ietekmēt pašvērtējumu vai izraisīt emocionālu diskomfortu. Mans aicinājums būt reālistiskiem un fokusēties uz veselību un pašsajūtu kā mērķi ilgtermiņā un viss pārējais tam sekos! Bez iepriekš minētā, ja esi uzsācis savu personīgo ceļojumu pretī sevis vēl labākajai versijai, progresa bildes var kalpot kā lielisks veids rezultātu novērtēšanai. Cipars uz svariem tik tiešām ir tikai cipars, jo, trenējoties un muskuļiem augot, tavs svars var īpaši nemainīties, bet vizuālās izmaiņas būt redzamas nepārprotami. Tā kā ne viss ir tikai melns vai balts. Un to es vēlos attiecināt uz ikvienu dzīves jomu.
