Lēnām lasu uz priekšu savu jauno favorītgrāmatu “The Joy of Half a Cookie”* un lieku sev pa plauktiņiem rezumē, kas tad īsti ir apzināta un neapzināta ēšana. Iespējams, tas izklausās nedaudz tēlaini un abstrakti, taču īstenībā tam pamatā ir pavisam loģisks un pamatots skaidrojums. Tā kā mēdzu bieži atsaukties uz apzinātību uztura kontekstā, tad šoreiz manis sagatavotais raksts tieši par to.
Apzināta ēšana savā būtībā ir zelta vidusceļš starp divām galējībām – neapzinātību un pārmērīgu kontroli, kā arī striktiem ierobežojumiem. Tad nu sākšu ar abiem šiem ekstrēmiem.
Daži raksturīgākie piemēri neapzinātai ēšanai:
- Aizej uz kino noskatīties jaunāko kases grāvēju un pie viena paņem arī popkorna turzu. Tā nu, filmā dziļi iegrimis, automātiski pagrāb pa saujai saldā našķa, līdz nemanot atduries pret tukšumu.
- Darbā kolēģim svētki un uzklāts galds ar gardumiem. Tu, nevilšus garām ejot, paķer pa mazam kārumiņam. Un tā desmit reizes dienas laikā.
- Mājās kāds ģimenes loceklis kārdinoši kraukšķina čipšus. Īsti jau pat negribas ēst, tomēr pagrāb saujiņu aiz neko darīt.
- Ieturi maltīti un saproti, ka jūties paēdis, tomēr turpini ēst, jo vajag taču izēst tukšu šķīvi.
Neapzinātā ēšanā ietilpst visi tie gadījumi, kad ēd par spīti tam, ka nemaz īsti negribas ēst. Vai arī reizes, kad našķojies, bet nemaz to neizbaudi. Neapzināta ēšana bieži vien rezultējas sajūtā, ka joprojām gribas ēst vai tieši pretēji – esi pārēdies, bet vienlaikus emocionāli iztukšots. Viena problēma ir pārmērīgs apēstā ēdiena daudzums, taču ne mazāk būtiski ir tas, ka laika gaitā notrulinās spēja tā pa īstam izbaudīt savu ēdienu.
Otra galējība ir dzīvošana nemitīgos aizliegumos, pārspīlēta sevis kontrole un katra apēstā kumosa pārmērīga analizēšana. Daži no izplatītākajiem šādiem ierobežojumi ir cukurs, milti, laktoze, glutēns.
Un ar to es nedomāju ārsta sniegtos norādījumus veselības saglabāšanas vai ārstēšanas nolūkos, bet gan cilvēka paša izdomātas limitācijas.
No vienas puses, cilvēki, kas sev daudz ko lieguši, tik tiešām apzināti plāno katru maltīti, katru uzkodu, katru tikšanās reizi ar draugiem. Tomēr no otras puses, arvien izteiktāka kļūst ēdienu dalīšana labajos un sliktajos ēdienos. Arī cilvēka pašvērtējums sāk pakārtoties tam, kas ticis apēsts. Ja kādreiz gadījies pārkāpt savus uzstādījumus, cilvēks jūtas kā neveiksminieks, grēcinieks vai lūzeris. Bieži vien nevajadzīgi cieš sociālā dzīve, var rasties nosliece uz ēšanas traucējumiem. Kā arī, jo vairāk domā par aizliegto augli, jo kārdinošāks tas kļūst.
Un te nu mēs nonākam pie apzinātas ēšanas, kas manās acīs tik tiešām ir zelta viduspunkts starp pilnīgi neapzinātiem ēšanas paradumiem un pārmērīgo kategorismu. Dzīve kaut kā tomēr iekrāsojas daudz jaukākās krāsās, ja zini, ka bez sirdsapziņas pārmetumiem vari ēst arī iemīļotos gardumus un spēj apstāties, kad vairs negūsti prieku vai arī jūties paēdis. Apzinātu ēšanu raksturo izpratne, kad tev patiešām vajag paēst, bet kad tikai padzerties vai arī leduskapja durvis tiek virinātas tīri aiz garlaicības vai emociju uzplūdā. Tā ir apzināšanās, kas tev patiešām garšo un sniedz baudu, nevis ēšana ēšanas pēc (to, galvenokārt, tēmēju našķu virzienā).
Esmu pārliecināta, ka apzinātas ēšanas pamatā jābūt arī fundamentālām zināšanām par uztura jautājumiem, kā arī spējai analizēt un izprast sava šķīvja saturu. Dažkārt esmu sastapusies ar terminu intuitīva ēšana, taču manā redzējumā tas nav viens un tas pats.
Intuīcija ir lieliska štelle daudzās dzīves jomās, bet diemžēl ēšanas jautājumos ar to var iebraukt auzās, ja trūkst pamata zināšanas par uzturu, kā arī neatpazīsti sava ķermeņa raidītos signālus. Tāpēc uzskatu, ka apzināta ēšana labi iet kopā, piemēram, ar īslaicīgu vai periodisku kaloriju skaitīšanu. Lai cik apgrūtinoši tas neliktos, tā ir lieliska iespēja iemācīties izprast un analizēt savu maltīti gan mājās, gan arī ēdot ārpus tām. Šī izpratne palīdz pieņemt pamatotus un apzinātus lēmumus, aiztaupot sev lieku stresu un pašpārmetumus. Par kaloriju skaitīšanu uzrakstīšu vairāk kādu citu reizi, bet man personīgi tā ļoti daudz ir palīdzējusi, mācoties par uzturu – kā tāda skolas prakse, kas palīdz atrast reālās dzīves pielietojumu teorijā apgūtajām zināšanām.
Lai arī apzināta ēšana ir ļoti labs mērķis, uz ko tiekties, arī šajā jomā tomēr neiesaku izvirzīt pret sevi nereālas ekspektācijas. Nav iespējams kļūt par apzinātu ēdāju vienas dienas laikā vai izlasot gudru grāmatu (piemiedzu ar aci pati sev). Tas ir pastāvīgs darbs ar sevi un saviem paradumiem visas dzīves garumā. Dažkārt tas būs viens solis uz priekšu un pieci atpakaļ, bet arī tas ir tikai normāli un cilvēcīgi. Tomēr ieviešot arī pavisam nelielas un pakāpeniskas izmaiņas, pozitīvus rezultātus savā emocionālajā un fiziskajā labsajūtā varēsi sākt pamanīt jau pavisam drīz. Atliek tikai sākt.
Ceru, ka uzzināji, ko jaunu vai arī izmantoji iespēju un pārvērtēji savus ēšanas paradumus!
*”The Joy of Half a Cookie: Using mindfulness to lose weight and end struggle with food”, Jean Kristeller, PhD with Alisa Bowman
